Ja kāds man pirms desmit gadiem būtu teicis, ka nopirkšu māju laukos, es būtu skaļi smējusies, tomēr tas galu galā notika.
Esmu rīdziniece līdz sirds dziļumiem. Pilsēta ir zem manas ādas: rīta kafija līdzņemšanai, sastrēgumi, termiņi, bezmiegs un bulciņu smarža. Mana maksimālā “lauku dzīve” ir skats uz bērzu no iepirkšanās centra autostāvvietas. Un tad es nopirku māju. Un es gandrīz zaudēju prātu. Būšu godīga.
Viss sākās ar dāvanu..
Manam draugam, pieaudzis vīrietis ar pusaudža dvēseli, draugi dzimšanas dienā uzdāvināja Sanbernāru. “Lai būtu iemesls biežāk iziet no mājas,” viņi smējās. Sanbernārs uz mums paskatījās ar inteliģentām acīm un… palika ar mums. Gadu vēlāk mans draugs aizgāja, un suns palika.
Tad es uz ceļa paņēmu jaukteni. Un pāris mēnešu laikā mans dzīvoklis bija pārvērties par trokšņainu dzemdību nodaļu. Septiņi suņi, tikai es un hipotēka. Kad kucēni sāka grauzt dokumentus čību vietā, es sapratu: pietiek ir pietiekami. Tā nu es atvēru nekustamā īpašuma vietni.
Fotogrāfija izskatījās pēc kaut kā no laimes reklāmas: koka māja, ābele, kaķis uz žoga un paraksts “māja ar vēsturi”. Es devos to apskatīt. Patiesībā kaķa nebija, bet bija saimniece. Sieviete vieglā lakatā un seja kā skolotājai, kas jau ir ielikusi sliktu atzīmi, bet vēlas dzirdēt attaisnojumus.
“Māja ir veca, bet tai ir vēsture,” viņa teica. “Mans vīrs to uzcēla.” Es stāvēju uz lieveņa, ieelpojot auksto gaisu, un pēkšņi sapratu, ka vēlos palikt. Un es paliku — noslēdzu darījumu, pārdevu dzīvokļa mēbeles un ievācos. Pirmie mēneši bija brīnišķīgi. Suņi skraidīja pa sniegu, es dzēru kafiju uz verandas, rakstīju klientiem un domāju: tas ir miers. Pat kaimiņu saimniece šķita jauka — viņa atnesa pīrāgus, stāstīja stāstus par vietējo baznīcu un mācīja man neuztraukties.
Un tad viss sāka kļūt dīvaini..
Viņa sāka parādīties, nezvanīdama. “Ja dzīvo viens, tas ir grēks,” viņa kādu dienu teica. “Sieviete ir jāuzrauga.” Es mēģināju to nosmieties:
“Svētā Bernarda uzraudzībā. Tas nevarētu būt uzticamāk.” Bet viņai nepatika humors. Ar katru apmeklējumu sarunas kļuva arvien didaktiskākas, un lūgumi pieauga. Vispirms nogādāt klosterim skapi. Tad aizņemties naudu “elektroinstalācijas atjaunošanai”. Es palīdzēju. Jo ir muļķīgi atteikt kādam, kurš tevi svētī. Kad parāds pārsniedza simts tūkstošus, es nolēmu, ka man pietiek būt par garīgo donoru.
Un tad pienāca februāris, pelēks un garlaicīgs. Es atvēru dzirkstošā vīna pudeli, lai atzīmētu darba projekta pabeigšanu. Es sēdēju uz lieveņa segā, klausoties mūziku, kamēr suņi skraidīja pa pagalmu. Nedaudz vēlāk ieelpoju un nodomāju: “Lūk, kā izskatās miers.” Likās apkārt viss tik mierīgs un kluss. Pat likās, ka uz mirkli pasaule apstājas un ir tikai klusums un miers.
Un tad viņš parādījās no aiz žoga – saimnieces “brālis”. Jauns, pārliecināts, ģērbies jakā un ar vienkārši garlaikota cilvēka smaidu. “Vai tu esi vienīgais, kas šeit svin?” viņš jautāja, skatoties uz glāzi manā rokā. “Vai ciemam ir vajadzīga atļauja būt vienam?” es atbildēju. Viņš iesmējās. Pēc piecām minūtēm viņš sēdēja man pretī, stāstīja pasakas, palīdzēja man ieliet otro glāzi un izlikās, it kā būtu uzaicināts jau kādu laiku.
Mēs pļāpājām, smējāmies, apspriedām filmas un muļķības. Tad viņš aizgāja — viegli, bez jebkādas mājiena. Likās, ka tā ir tāda kaimiņu būšana un viss, nekas vairāk, nekas īpašs. Es pat nedomāju, ka šis vakars kādam šķitīs skandalozs. Es kļūdījos. Nākamajā rītā iebrāzās saimniece. “Tu esi mūsu ciema kauns!” viņa bija ļoti sašutusi. “Vīrieši tev apkārt klīst, suņi rej, tas ir kauns!”
Es stāvēju tur, mēģinot saprast, vai sapņoju vai tikai rīts. “Ja esi tik satraukta, vienkārši atmaksā man,” es teicu. “Un es pārcelšos.” Viņa kļuva sarkana. “Tu esi neganta! Neviens uz tevi pat neskatīsies!” “Viņi jau ir skatījušies,” es klusi atbildēju. Pēc tam vārdi beidzās. Pēc tam viņa pārstāja ar mani runāt, bet atriebās citādi.
Viņa izsauca likumsargus: “Tur sieviete ar suņiem saceļ traci.” Kaimiņi skatījās šķībi. Es aizvēru vārtus, strādāju, pastaigājos ar suņiem un sapņoju par klusumu. Trīs mēnešus mēs dzīvojām blakus, kā divi kaimiņi, kas izliekas neredzam viens otru. Likās savādi, ka neviens negrib sarunāties un es arī nemaz pati neuzstāju uz to. Tikai gaidīju kas nu būs. Tad es nolēmu pārcelties, sapratu, ka tomēr esmu kļūdījusies ar visu šo lauku dzīvi un saviem suņiem. Gribēju to mainīt.
Tieši pirms pārcelšanās pie manis pienāca viņas māte — klusa kā ēna. “Meitiņ, nedusmojies,” viņa teica. “Viņai ir kaite.” “Ko tu ar to domā?”
“Viņš ir viņas dēls, nevis brālis. Tikai viņš nezina.” Es apklusu. Viss nostājās savās vietās. Dusmas bija pazudušas, atstājot tikai absurda sajūtu. Pārdevu māju. Ar zaudējumiem, bet ar neskartiem nerviem. Suņi tagad atkal dzīvo pie manis dzīvoklī. Mēs ejam pa krastmalu, un pat gaiss man ir pietiekams — it īpaši, ja tas nesmaržo pēc citu cilvēku noslēpumiem.
Tagad, kad kāds saka: “Ciems ir atpūtas vieta,” es smaidu. Jā, tā ir. Bet tikai tad, ja iepriekš precizēsiet, kas tieši. Ja jums patika stāsts, atzīmējiet to ar “Patīk” un rakstiet komentāros: Vai jūs riskētu iegādāties māju ciematā?
